Ir jaungada pirmās dienas pievakare – jau satumsis, kad izsaukumu saņem mūsu Ikšķiles brigāde. Zvans uz ārkārtas tālruni liecina, ka pastaigas laikā meža takā, paslīdot uz ledus, nopietni cietis kāds vīrietis. Ārā ir auksts, dziļas sniega kupenas un līst lietus. Šādos apstākļos ilgāku laiku guļot zemē, cietušajam draud arī ķermeņa atdzišana. Precīza atrašanās vieta nav zināma un mūsu brigāde dodas tumšajā, sniegoti pielijušajā mežā ar vairāk nekā 30 kilogramu smago dzīvību glābjošo ekipējumu - nestuvēm, medicīnisko aprīkojumu un medikamentu somu.
Taciņa, ko iecienījuši atpūtnieki, pārvērtusies bezceļā – vietām sanesti sniega vaļņi, kas lietus dēļ nu kļuvuši par putru, bet pārsvarā zem kājām tīrs ledus. Laiks drēgns, sejā pūš vējš un no gaisa krīt slapjš sniegs ar lietu. Pēkšņi atskan balss: “Vai varam kā palīdzēt?”. Divi puiši iznirst no tumsas un piedāvā savu palīdzību mūsu brigādei. Pašaizliedzīgie palīdzības sniedzēji ne tikai paņem daļu aprīkojuma, bet arī rāda ar mobilā tālruņa gaismiņām ceļu. Puiši gaida, kamēr mūsu brigāde sniedz palīdzību cietušajam, bet pēcāk palīdz iznest cietušo arī pa slideno taku no meža līdz mūsu operatīvajam auto.
Ar aicinājumu par šo pašaizliedzīgo rīcību dalīties publiski, pie mums vērsās mūsu kolēģi. Viņi atzīst, ka brigādes ikdienas darbā vienmēr silda sirdis katrs notikums, kurā līdzcilvēki cenšas palīdzēt, saprotot mūsu dienesta īpašo darba specifiku un apstākļus, kādos steidzamies glābt cietušos.
Paldies par pašaizliedzīgo rīcību šoreiz sakām stipriniekiem Armandam Priedem un Andrusam Račkauskim. Tāpat paldies par darbu arī 595. brigādei, kas bija šajā izsaukumā.
#GlābjotDzīvības katrai minūtei, katrai rīcībai var būt dzīvības cena.