Latviski    In English    По-русски
Glābt un saglabāt cilvēku dzīvības

Sanitārajai aviācijai Latvijā - 70

Lai gan jau starpkaru perioda presē atrodama informācija par citu valstu pieredzi, izmantojot sanitārās lidmašīnas, Latvijā par realitāti šī iecere dažādu apsvērumu dēļ kļuva tikai 1944.gada 23.septembrī un kas interesanti – Daugavpilī. Un kā nu ne, ņemot vērā, ka Latvijas teritorija toreiz bija sadalīta starp divām okupācijas varas armijām un Rīga vēl atradās vācu armijas pārziņā. Padomju Savienībā sanitārās lidmašīnas sāka izmantot jau no 1937.gada un, beidzoties Otrajam pasaules karam un attiecīgi Latvijas teritorijai nonākot PSRS ietekmes zonā, arī šeit tika pielietota par labu atzītā PSRS pieredze un Sanitārās aviācijas staciju veidošana tai skaitā.

Jāteic, ka pēckara radītais intelektuālo cilvēkresursu trūkums, nepietiekamais finansu un materiāltehniskais nodrošinājums, kā arī nesakārtotā infrastruktūra, bija iemesli, kuri jaunizveidotās Sanitārās aviācijas stacijas nozīmi stiprināja jo īpaši. Pat Rīgas ātrās palīdzības stacijai 1946.gadā lietošanā bija tikai viena sanitārā mašīna; situācija reģionos, jāpieņem, bija tuvu katastrofāla, tomēr nepieciešamība sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību dažādās situācijās, nekādi nemazinājās. Līdz ar to neizbrīna sekojoši vārdi no Sanitārās aviācijas stacijas 1947.gada darba plāna: „Situācija, ka šajās teritorijās kolhozus un sovhozus apkalpo viens jauns nekvalificēts ārsts, ir nepieņemama. Sanitārā aviācija nāk tiem palīgā ne tikai, lai sniegtu neatliekamo palīdzību, bet arī palīdzētu apgrūtinošos diagnosticēšanas un ārstēšanas gadījumos”. Respektīvi – sākotnēji sanitārā aviācija kalpo kā ielāps samērā zemas kvalifikācijas ārstniecības iespējām reģionos vai to neesamībai vispār.

Sanitārās aviācijas stacija savus pirmos darba gadus atradās Veselības aizsardzības ministrijas ēkas 2.stāvā. Stacijas ikdiena – sava autotransporta nav; bet pats galvenais, ka pastāv iespēja izmantot Civilās gaisa flotes sanitārās lidmašīnas, kuru skaits svārstās no 2- 4 (galvenokārt izmanto lidmašīnas Як-12). Bija ārsti, kas baidās lidot, tāpēc uz izsaukuma vietu dodoties, jāmāk improvizēt – doties ar satiksmes vilcienu vai autobusu.

Sākotnējās Sanitārās aviācijas stacijas funkcijas bija:
  • sniegt speciālistu konsultācijas un neatliekamo medicīnisko palīdzību klātienē rajonu ārstniecības iestādēm, kurās trūka kvalificētu ārstniecības speciālistu;

  • transportēt medikamentus, pārsienamo materiālu un pārliešanai nepieciešamās asinis;

  • pārvest (evakuēt) smagus pacientus no rajoniem uz atbilstošām ārstniecības iestādēm Rīgā;

  • veikt lidojumus Sanitāri epidemioloģiskās stacijas uzdevumos;

  • organizēt plānoto konsultatīvo darbu lauku rajonu ārstniecības iestādēs.


1950to gadu gaitā, atgūstoties no kara zaudējumiem, notiek arī izmaiņas sanitārajā aviācijā Latvijas teritorijā. Tās darbinieku rīcībā nonāk autotransports, kas daļēji un ar laiku arvien vairāk pārņem sākotnēji tikai gaisa transportam uzticētās darba funkcijas, kā arī 1955.gada 1.janvārī stacija tiek iekļauta toreizējās Republikas klīniskās slimnīcas (mūsdienās Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca) sastāvā kā Steidzīgās un konsultatīvās palīdzības nodaļa.


No 1956.gada šī nodaļa tiek apvienota ar evakobiroju, kam pienākums bija gādāt par to pacientu evakuāciju, kuriem vairs nebija vajadzīga ārstniecība republikas klīniskajās slimnīcās, bet kuriem pakaļ dažādu iemeslu dēļ neieradās tuvinieki. Šajā periodā par neizdevīgu atzina plānoto konsultāciju nodrošināšanu, izmantojot aviotransportu, kā arī atteicās no nodaļas izmantošanas Sanitāri epidemioloģiskās stacijas uzdevumos.

No 1975.gada gaisa transportā notiek ievērojamas pārmaiņas – lietošanā tiek saņemti helikopteri, iezīmējot pāreju no lidmašīnu izmantošanas sanitārajā aviācijā uz helikopteriem.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas turpat desmit gadus bijušās sanitārās aviācijas darbs tiek balstīts tikai uz autotransportu, jo lidojumu apmaksai nav finansiālu līdzekļu. Ne velti tā laika prese min: "Visu diennakti dežurē ārsti sanitārajā aviācijā. Tikai no aviācijas pāri palicis vien nosaukums, jo lidošanas izmaksas slimnīca vairs nespēj segt. Tas nozīmē, ka mediķi uz nelaimes vietu steigsies pa zemes ceļu.”
Sava veida izmaiņas ienes 1996.gads, kad sanitārā aviācija tiek iekļauta bijušā Katastrofu medicīnas centra sastāvā. Bet arī šajā sakarā gaisa transporta izmantošanas iespējas nerisinās uzreiz. Toreizējais Katastrofu medicīnas centra direktors Andrejs Timbers 1996.gadā situāciju komentēja šādiem vārdiem: „Eksistē sanitārā aviācija, kuras rīcībā nav neviena helikoptera, mums ir sadarbības līgums ar aizsardzības spēkiem, bet arī tiem nav darbojošos helikopteru. Ar lidmašīnu taču laukā pie dzelzceļa nolaisties nevar, bet no privātfirmām iznomāts helikopters maksā 200 latus stundā”. Situācija stabilizējas vien 1990to gadu beigās.

No 2009.gada 10.oktobra ar MK lēmumu agrākās sanitārās aviācijas funkcijas pārņem NMP dienests. NMP dienesta Specializētās medicīnas centrs šobrīd nodrošina specializētās neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu diennakts režīmā, t.sk. arī gaisa medicīnisko transportēšanu, kad atsevišķos gadījumos pacienta transportēšanai saskaņā ar starpresoru vienošanos tiek izmantoti Valsts robežsardzes vai Nacionālo Bruņoto Spēku Gaisa spēku Aviācijas bāzes helikopteri.


Secinājumi
:
Sākotnēji, veidojot Sanitārās aviācijas staciju, tai tika piedēvētas gana daudz un nozīmīgas funkcijas. Ņemot vērā tā laika iespējas un situāciju, Sanitārā aviācija vismaz bija mēģinājums piedāvāt risinājumus veselības aizsardzības problēmām reģionos. Apgūstot arvien vairāk autotransportu, liela daļa sākotnēji gaisa transportam uzticēto funkciju sāka izpildīt ar sauszemes transportu.

Vienīgā no sākotnējām sanitārās aviācijas funkcijām, kas tiek nodrošināta ar gaisa transportu arī mūsdienās, ir pacientu gaisa medicīniskā transportēšana, tiesa, mainījies ir veikto evakuāciju skaits. Sākot no 1990tiem gadiem, veikto lidojumu skaits ir ievērojami samazinājās, ko izskaidro gan gaisa transporta pakalpojuma dārdzība, gan telemedicīnas piedāvātās iespējas, gan arī tas, ka Latvijā šobrīd nav speciāli aprīkota, mediķiem un pacientiem piemērota, helikoptera.

Ņemot vērā, ka atsevišķos gadījumos pacientu ļoti smagā stāvoklī iespējams vissaudzīgāk transportēt tieši ar gaisa transportu, kā arī to,  ka laika periodā no 2009.gada līdz 2011.gadam veselības aprūpes sistēmas reformu rezultātā strauji samazinājās ārstniecības iestāžu skaits, kas nodrošināja neatliekamo medicīnisko palīdzību dažāda profila pacientiem (2009.gadā valstī bija 61 šāda slimnīca, bet 2011.gadā to skaits saruka līdz 33) un ir palielinājušies attālumi, kas šobrīd jāveic, lai nogādātu pacientus atbilstoša profila slimnīcās, nepieciešamība izskatīt aktīvāku gaisa transporta izmantošanu pacientu transportēšanā ir aktualizējusies.

Informācija sagatavota, izmantojot
Latvijas Valsts arhīva materiālus, bijušo darbinieku atmiņas, publikācijas sava laika preses izdevumos un masu medijos mūsdienās, kā arī materiālus no NMP dienesta.