Latviski    In English    По-русски
Glābt un saglabāt cilvēku dzīvības

Ātrā palīdzība starpkaru periodā

 
Latvijas Sarkanā Krusta sanitārais automobilis. 1920.gads

Ievērojamas pārmaiņas medicīnā kopumā ieviesa Pirmais pasaules karš. Kā rakstīts interneta brīvpieejas enciklopēdijā Wikipedia: "neviens cits iepriekšējais konflikts nebija mobilizējis tik daudz karavīru, un neviena cita konflikta laikā nebija notikušas tik daudz cīņas karalaukā." Nepieredzētie kara apstākļi noteica nepieciešamību pilnveidot neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanas metodes ievainotajiem, par sistēmu pieņemot ievainoto nogādāšanu no kaujas lauka līdz hospitālim pa etapiem un atsevišķās kara zonās, kur vien tas bija iespējams, paralēli zirgu sanitārajam transportam izmantot motorizēto sanitāro transportu.

 

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas jaunās valsts iedzīvotāju veselības aprūpēšanā noteicoša loma bija Latvijas Sarkanajam Krustam. Tā pārziņā bija desmit lieliski ierīkotas slimnīcas, četras sanatorijas, divas žēlsirdīgo māsu skolas, 97 veselības kopšanas punkti, 159 ambulances un ārstniecības kabineti visā valstī, ārstniecības līdzekļu noliktava, ortopēdiskā fabrika un vēl daudz kas cits, proti, Latvijas Sarkanais Krusts bija ieguvis augstu prestižu sabiedrībā, ko nekādi nav iespējams salīdzināt ar šīs organizācijas panīkumu vēlāk, padomju varas gados.

Latvijas Sarkanais Krusts darbojās vietās un nozarēs, kur pašvaldības vēl nebija pietiekami spēcīgas, lai nodrošinātu ar nepieciešamo palīdzību savus iedzīvotājus. Visas Sarkanā Krusta iestādes tika veidotas par paraugiestādēm, un gluži dabiski bija, ka arī ātrās medicīniskās palīdzības sniegšana iedzīvotājiem nonāca Sarkanā Krusta pārraudzībā. Iniciators bija latviešu strēlnieku ārsts, pirmais Latvijas Sarkanā Krusta priekšnieks un vēlāk Latvijas Universitātes ķirurģijas profesors Jānis Jankovskis (1876-1925).

Latvijas Sarkanā Krusta ātrās palīdzības dienests sāka veidoties 1919.gada rudenī Bermonta uzbrukuma laikā. ASV Sarkanais Krusts nodeva Latvijas Sarkanā Krusta rīcībā četrus lietotus kravas automobiļus, kas tika pārbūvēti un aprīkoti sanitārā transporta vajadzībām ievainoto un saslimušo karavīru pārvešanai uz slimnīcām. Taču tie bijuši neērti, ar cietām atsperēm un maz noderīgi smagu slimnieku pārvadāšanai.

No 1920.gada šos automobiļus sāka izmantot, lai sniegtu medicīnisko palīdzību nelaimes gadījuma vietā, kā arī pacientu pārvešanai uz slimnīcu, aptverot Rīgu un tās tuvāko apkaimi. Piemēram, 1921.gadā uz nelaimes gadījumiem izbraukts 530 reižu, bet 284 gadījumos ar sanitāriem automobiļiem pārvadāti kara bēgļi un bēgļu bērni no dzelzceļa stacijas uz Sarkanā Krusta slimnīcu un tālāk uz Asaru sanatoriju, kara invalīdi uz Biķernieku sanatoriju u.tml.

Tomēr radās daudz neskaidrību par transporta pietiekami lietderīgu, racionālu un taupīgu izmantošanu. Tāpēc 1925.gadā jaunais Latvijas Sarkanā Krusta vadītājs Dr.med.h.c. Kārlis Kasparsons (1865-1962) izdeva Noteikumus par Latvijas Sarkanā Krusta automobiļu lietošanu:

  • sanitāro automobili izsūta uz dežurējošā slimnīcas ārsta parakstīta ordera pamata;

  • sanitāro automobiļu lietošanas maksu pamazina vai atlaiž dežurējošais ārsts, ja cietušais ir mazturīgs;

  • transporta automobiļus Sarkanā Krusta iestāžu vajadzībām, izņemot slimnīcu, pieprasa caur Galvenās valdes biroja ģenerālsekretāru un izlieto uz slimnīcas saimniecības pārziņa vai dežurējošā ārsta ordera pamata;

  • vieglos automobiļus izlieto tikai ar Latvijas Sarkanā Krusta vadītāja vai ģenerālsekretāra atļauju.

  • par automobiļa lietošanu garāžas pārzinis ved attiecīgas grāmatas, kurās atzīmē, kad, kur un kādās vajadzībās automobilis lietots, kā arī nobraukto kilometru daudzumu. Šīs ziņas ņem no ordeņiem kuros atzīmējami šie dati, apliecināti ar automobiļa lietotāja parakstu;

  • par automobi;la lietošanu slimnīca ved norēķināšanos ar attiecīgām Sarkanā Krusta iestādēm, kuru vajadzībās automobilis lietots.

 

 
Buick-Fēnikss sanitārais automobilis. 1934.gads.
Buick-Fēnikss sanitārā automobiļa salona iekšskats. 1934.gads.

Ātrās palīdzības darba apjoms turpmāk no gada gadā pakāpeniski pieauga, jo iedzīvotāji pierada pie šīs iespējas, sāka uzticēties ātrās palīdzības dienestam, turklāt uzlabojās ne tikai sniegtās palīdzības kvalitāte, bet arī automobiļu tehniskais stāvoklis. Veco, nolietoto un pacientiem neērto automobiļu vietā pakāpeniski tika iegādāti jauni. 1927.gadā Latvijas Sarkanais Krusts iegādājās Ford tipa šasiju, uz kuras uzbūvēja sanitāro furgonu. Tā kā veco automobiļu remonts izmaksāja pārāk dārgi, vēlāk tika pirktas galvenokārt Buick firmas šasijas, kam tepat Rīgā, Fēniksa un Vairoga darbnīcās, izgatavoja vieglas un piemērotas virsbūves.

Rīgā, līdztekus Sarkanā Krusta slimnīcai, kas bija uzņēmusies ātrās palīdzības dienesta smagāko nastu, 1927. gadā pirmais sanitārais automobilis tika iegādāts arī Rīgas pilsētas 1.slimnīcai un galvenokārt izmantots pacientu pārvešanais uz slimnīcu. Iespējām paplašinoties, arī Rīgas 1.slimnīca sāka sniegt ātro palīdzību, gan mazākā apjomā nekā Sarkanā Krusta slimnīca. Jāpiemin, ka abas slimnīcas koordinēja savu darbību: kad tika remontēts Rīgas 1.slimnīcas automobilis, Sarkanais Krusts izpildīja radušos deficītu un otrādi.

 
Latvijas Sarkanā Krusta sanitārais automobilis ap 1928.gadu.
Sanitārais auto pie Rīgas 1.slimnīcas. 1920to gadu beigas.

 
Sanitārais auto pie Valkas slimnīcas. 1930tie gadi.

Kad Rīga jau bija nodrošināta pietiekami, ātrās palīdzības dienests Latvijas Sarkanā Krusta pārraudzībā pakāpeniski aptvēra citas pilsētas, kur atradās Sarkanā Krusta slimnīcas – Liepāju, Jelgavu, Daugavpili, Smilteni u.c. Tajās parasti bija viens vai divi sanitārie automobiļi. Piemēram, Smiltenes Sarkanā krusta slimnīcā ātrās palīdzības izveidošana saistāma tieši ar 8,5 tūkstošus latu vērtā Buick tipa sanitārā automobiļa iegādi 1936.gadā. Trīsdesmitajos gados arī Ventspilī parādījās pirmais ātrās palīdzības automobilis, kas, interesanti - bijis nevis slimnīcas, bet ugunsdzēsēju pārziņā.

No 1935.gada, kad jau bija uzlabojusies autoceļu tīkla kvalitāte Latvijā, Sarkanais Krusts sāka ierīkot pirmās palīdzības sniegšanas punktus uz galvenajām satiksmes maģistrālēm Rīga - Cēsis, Rīga- Meitene, Rīga - Ķemeri ik pēc 7-10 km. Punkta atrašanās vietu norādīja zils plakāts ar baltu laukumu un Sarkanā Krusta zīmi vidū. Punktā dežurēja īpaši apmācīts cilvēks, bija nestuves, pārsienamie līdzekļi, zāles u.c., kā arī tālrunis, lai smagākos gadījumos izsauktu ātrās palīdzības automobili. Pavisam tika ierīkoti 26 šādi ātrās palīdzības punkti.

Rīgā ātrās palīdzības izsaukumus pieņēma pa tālruni: Sarkanā Krusta slimnīcā - 91000, Rīgas pilsētas 1.slimnīcā - 91444, reģionos - zvanot uz slimnīcām, kuru rīcībā bija sanitārais transports.

Latvijas Sarkanā Krusta uzturētais ātrās palīdzības dienests centās nodrošināt bezmaksas palīdzību kara invalīdiem, stihiskās nelaimēs cietušajiem un mazturīgiem iedzīvotājiem, taču par tādiem pakalpojumiem kā pacientu pārvešana uz slimnīcu bija jamaksā. Rūpīgi veidotie pārskati liecina, ka, izņemot tikai pāris gadu, tikā strādāts ar deficītu un starpība segta no citiem Sarkanā Krusta ienākumiem (loterija, spēļu kārtis, ziedojumi u.c.). Viena km izmaksa bija no 0,59 līdz 0,92 latiem. Par katru pārvesto slimnieku Sarkanajam Krustam vidēji nācās piemaksāt 3,38 latus.

 

Informācija sagatavota, izmantojot:

Vīksna A. Ar dzīvības zvaigzni. Rīga: SIA Nacionālais apgāds., 2004.
Ozols J., Vīksna A. Rīgas 1.slimnīca. Rīga: Nacionālais medicīnas apgāds., 2001.
Krūmala I., Vīksna A. Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas gadsimts. Rīga: Apgāds Imanta., 2003.
Vīksna A., Vēliņš R.Ventspils novada medicīnas vēsture. Rīga: Valters un Rapa., 2011.