Latviski    In English    По-русски
Glābt un saglabāt cilvēku dzīvības

Sākumposms

 
Žēlsirdīgais samarietis. Attēls no Wikimedia Commons.

Organizētas pirmsslimnīcas neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) pirmsākumi, izsekojot militārās vēstures attīstībai, atrodami jau viduslaikos. Tomēr pati ideja – palīdzēt nelaimē cietušajam – ir gadu tūkstošiem sena.

Jau Bībeles stāstā par Samarieti izklāstīts, kā Samarietis palīdzējis kādam aplaupītam un ievainotam vīram ceļmalā, sniedzot pirmo palīdzību un pēc tam nogādājot cietušo iebraucamajā vietā, kur turpināja par viņu gādāt.

Ja aprakstītajā situācijā no mūsdienu prakses visticamāk atšķiras brūču apstrādes veids, līdzekļi un metodes, tad koncepts – sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību un nogādāt aprūpes vietā, nav mainījies joprojām.1

Jāteic gan, ja agrāk šādas palīdzības sniegšanu vairāk varēja pielīdzināt žēlsirdības un līdzcietības aktam, tad pašlaik tā ir kļuvusi par sociālu civilizētas sabiedrības pienākumu.

Vīnes operteātris. Attēls no Wikimedia Commons.

Visbiežāk, pētot jautājumus par pirmās organizētās NMP iestādes izveidi, vēsturnieki liek atsauces uz kādu traģisku ugunsgrēku Vīnes operā 1881.gada 8.decembrī.

Toreiz bojā gājušo skaits tuvojās 500, turklāt šo skaitli ievērojami palielināja nespēja sniegt medicīnisko palīdzību notikuma vietā. Jāpieņem, ka vismaz daļa no bojāgājušajiem būtu izdzīvojusi, ja vien palīdzība tiktu sniegta laikus. Situāciju vēl absurdāku padarīja fakts, ka atsevišķi pilsētas ārsti (neraugoties uz to, ka tajā laikā Vīnē bija vairākas slimnīcas) nesteidzās palīgā nelaimē nokļuvušajiem, jo nezināja, vai par viņu darbu tiem samaksās.2

Bezpalīdzības sajūta katastrofas priekšā mudināja ārstu-ķirurgu Jaromiru Mundī ar jaunu sparu ķerties pie jau iepriekš iecerētas idejas par speciālas glābšanas organizācijas izveidi, kurā darbotos brīvprātīgie un sniegtu palīdzību nelaimē cietušajiem.3

Uzrunājot vairākus sabiedrībā pzīstamus un turīgus pilsoņus, tika uzsākta plaša līdzekļu vākšanas kampaņa, kura rezultējās 1883.gada 1.maijā, atklājot pirmo Vīnes brīvprātīgo glābšanas staciju (Wiener Freiwilligen Rettungsgesellschaf). Stacijas rīcībā bija ar imperatora Franča Jozefa I atbalstu radīts speciāls zirgu vilkts transporta līdzeklis cietušo pārvadāšanai.

Jāpiemin, ka ideja par transporta līdzekli cietušo pārvadāšanai attīstījās jau laiku pirms Vīnes traģēdijas: 1792.gadā franču ķirurgs Dominiks Žans Lerijs (Dominique Jean Larrey, 1766 – 1842), Napoleona armijas galvenais ārsts, balstoties uz novērojumiem, ka lielākā daļa ievainoto mirst, jo laicīgi nesaņem medicīnisko palīdzību, attīstīja ambulance volante jeb „lidojošās ambulances” ideju. Jaunradītais transporta līdzeklis bija divu vai četru ratu furgons, kuru uz priekšu vilka zirgi. Šāda veida ambulances izvietoja pēc iespējas tuvāk frontes līnijai. Kad tika pamanīts ievainots karavīrs, tā devās pie ievainotā, iespēju robežās sniedza pirmo palīdzību un tālāk nogādāja to turpmākās medicīniskās palīdzības saņemšanai. Šāda veida ambulances pirmo reizi izmantoja 1793.gadā Napoleona armijas kaujās Reinas apgabalā.

1883.gadā Vīnes brīvprātīgo glābšanas stacijas pieredze, aprīkojums, piederumi un instrumenti tika demonstrēti starptautiskā higiēnas izstādē Berlīnē, izraisot skatītāju sajūsmu un apbrīnu. Piemēram, gluži neparasts rīks šķita mūsdienās tik ierastās saliekamās nestuves. Cita pēc citas šādas glābšanas stacijas pēc Vīnes parauga tapa lielākajās Eiropas pilsētās.

Aplūkojot Latvijas pieredzi, jāteic, ka par sava veida neatliekamo medicīnisko palīdzību Rīgas rātskungi sāka domāt jau 1792.gadā, kad Daugavmalā iekārtoja glābšanas iestādi slīkušo atdzīvināšanai, kas saistīts ar tā laika intensīvo satiksmi pāri Daugavai: vasarā - laivās, ziemā - ragavās vai kājām pa ledu. Glābšanas iestādē esot bijis kāds īpašs atdzīvināšanas aparāts, kā arī instrumenti un rīki cilvēku izvilkšanai no ūdens. Pilsētas teritorijai paplašinoties, šādu glābšanas iestāžu skaits Rīgā palielinājās līdz četrām un dažādojās arī gadījumu veids, kādos tika sniegta medicīniskā palīdzība (nelaimes gadījumi, pēkšņas saslimšanas, baku potēšana). Ideja bija cēla un vērtīga, tomēr tai pietrūka pāris būtiskas lietas - kvalificēta medicīniskā personāla un sava transporta līdzekļa.4

Mūsdienu NMP dienesta priekštece - Rīgas ātrās ārsta palīdzības stacija - pēc Vīnes parauga tika dibināta 1904.gada 1.martā (pēc jaunā stila tas būtu 14.marts). Iniciatīvas autors bija ievērojamais ārsts un Rīgas domnieks Ādolfs fon Bergmanis. Stacijas mērķis bija sniegt ātro ārsta palīdzību bez maksas nelaimes gadījumos uz ielām, sabiedriskās vietās, fabrikās, uz dzelzceļa un ugunsgrēkos Rīgas pilsētas robežās, kā arī attīstīt glābšanas un slimnieku transportēšanu parasto ormaņu vietā un nodrošināt diennakts dežūras ar nestuvēm, instrumentiem un ārstniecības palīglīdzekļiem.

Līdzekļus stacijas izveidei ziedoja turīgi Rīgas iedzīvotāji – ārsti, rūpnieki, fabrikanti, baņķieri un uzņēmēji, savukārt pilsētas pārvalde apņēmās bez maskas dot telpas stacijai, kā arī dzīvokļus feldšerim un vienam nesējam, segt komunālos maksājumus, bet zirgiem un transporta līdzekļiem ierādīt vietu ugunsdzēsēju depo.

Rīgas ātrās ārsta palīdzības stacija atradās Jēkaba kazarmās, Torņa ielas galā ar ieeju no Jēkaba ielas puses. Ēkas 1.stāvā stacijas nolūkiem tika atvēlētas divas telpas: priekšējā telpā atradās operāciju galds, nepieciešamie instrumenti, pārsiešanas līdzekļi un medikamenti, savukārt dziļākajā telpā uzturējās dežūrārsts. Stacijā pastāvīgi strādāja viens algots feldšeris un divi algoti nesēji, kuriem dzīvošanai līdzās stacijas telpām bija ierīkotas divas istabas.5 Stacijā bez atlīdzības strādāja 8 ārsti; dienā viņi mainījās ik pēc četrām stundām, bet naktsdežūra ilga no plkst. 22:00 līdz plkst. 8:00.

Kā transporta līdzeklis tika izmantotas divjūga karietes, ziemā arī kamanas. Karietē bija vieta nestuvēm un trīs sēdvietas personālam. Pirms izbraukšanas karietē tika ienests instrumentu koferis. Kariete bija apgaismota gan no iekšpuses, gan ārpuses (signāluguns), Rezerves nestuves atradās uz jumta, bet sānus rotāja uzraksts ar iestādes nosaukumu un Sarkanā Krusta zīmi. Lai pārāk nekratītos, traucoties pa bruģi, karietei bija pieierīkotas atsperes, bet riteņi pārvilkti ar gumiju. Zirgus un važoņus piegādāja nolīgti uzņēmēji.

Palīdzība tika sniegta notikuma vietā, bet tos pacientus, kuri paši bija ieradušies vai nogādāti stacijā, apkalpoja ambulatoriski. Stacija nodrošināja arī pacientu pārvešanu no mājas uz slimnīcu, taču šis pakalpojums tika sniegts par maksu, kas mazturīgajiem dažkārt tika atlaista.6



1. Chung CH. The evolution of emergency medicine. Journal of Emergency Medicine. Hong Kong Journal of Emergency Medicine. Pieejams: http://www.hkcem.com/html/publications/Journal/2001-2/84-89.pdf

2. Jarovisnskis M.J. Ilgais ceļš līdz "Ātrās palīdzības" dienestam. Veselība, 1982., Nr.11.

3. Скорая медицинская помощь. Pieejams: http://goo.gl/ATjhmZ

4. Vīksna A. Ātrās ārsta palīdzības sākumi Rīgā. Veselība, 1980., Nr.2.

5. Der erste Wagen des Vereins der Schnellen ārztlichen Hilfe in Riga. Illustrierte Beilage der Rigaschen Rundschau. 1904., Nr.3. S.24.

6. Vīksna A. Ar dzīvības zvaigzni. Rīga: SIA Nacionālais apgāds., 2004. 25. - 26.lpp.