Latviski    In English    По-русски
Glābt un saglabāt cilvēku dzīvības

Ātrā palīdzība padomju gados

 

 
Sanitārā automašīna pie sanitārās lidmašīnas. 1964.gads

1940.gadā tika iesākta un pēc Otrā pasaules kara turpināta Latvijas neatliekamās medicīniskās palīdzības sistēmas pārveidošana pēc PSRS parauga. Tika likvidēts Latvijas Sarkanais Krusts un tā īpašumi nodoti Latvijas PSR Veselības aizsardzības tautas komisariāta pārziņā, kā arī veiktas vairākas organizatoriskas pārmaiņas ar mērķi centralizēt ātrās palīdzības dienestu. No 1947.gada ātrās palīdzības izsaukšanai tika piešķirts vienots telefona numurs – 03.

Pēckara gadi ātrās palīdzības stacijām Latvijas PSR nebija viegls posms, jo to rīcībā bija ierobežots darbinieku un automobiļu resurss. Jaunās kārtības sauklis par bezmaksas palīdzību ikvienam radīja grūtības nodrošināt palīdzību patiešām smagi cietušajiem vai saslimušajiem. Katastrofāli trūka profesionāla un pieredzējuša personāla un medicīniskie līdzekļi, jo sevišķi ārpus Rīgas. Reti kurai slimnīcai bija pieejams transporta līdzeklis saslimušo transportēšanai; labākā gadījumā tas bija zirgu vilkts pajūgs vai vēl retāk - kara beigās iegūtās tā saucamās „trofeju mašīnas”, kuru piemērotība smagu pacientu transportēšanai bija tālu no vēlamās.

Kā sava veida risinājums, lai uzlabotu medicīniskās palīdzības kvalitāti un pieejamību Latvijas lauku reģionos, 1944.gada 23.septembrī pēc Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas pavēles tika izveidota Sanitārās aviācijas stacija, kas savas darbības pirmajos gados intensīvi nodrošināja gan smagu pacientu evakuācijas no rajonu slimnīcām uz Rīgas lielākajām klīnikām, gan rajonu ārstniecības iestādēs nogādājot Rīgas ārstus-konsultantus, kā arī nepieciešamo medicīnisko kravu.

 

Ātrās palīdzības auto Smiltenē, 1946.gadā.
Foto no grāmatas "Sarkanā krusta Smiltenes slimnīcas gadsimts"
Kārsavas slimnīcas ēka, ātrās palīdzības mašīna un darbinieki ap 1947.gadu.
Foto no P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krājuma.

Ielūkojoties statistikas datos vērojama lēna, bet pārliecinoša situācijas uzlabošanās: ja, piemēram, 1946.gadā Rīgas ātrās medicīniskās palīdzības stacijas rīcībā bija 1 mašīna, tad 1959.gadā jau 36, bet 1964.gadā – 48 mašīnas; ja 1949.gadā Latvijas PSR bija reģistrētas vien deviņas ātrās palīdzības stacijas, tad 1959.gadā – vairāk kā 50. 1965.gadā jau bija septiņas patstāvīgas stacijas, 58 stacijas citu iestāžu sastāvā pilsētās un četras laukos kopumā ar 276 automobiļiem. Rīgā, lai veicinātu iespējami ātrāku brigāžu nokļūšanu izsaukuma vietā, tika veidotas arī apakšstacijas: 1972.gadā Imantā, 1982.gadā Purvciemā, 1983.gadā Krasta masīvā, 1983.gadā Mazajā nometņu ielā 8 (1999.gadā to slēdza), 1984.gadā Vecmīlgrāvī (likvidēta 1998.gadā).

Ātrās palīdzības attīstībā īpaši svarīgs bija laiks pēc 1960tajiem gadiem, kad aktīvi tika strādāts pie dažādiem modernizācijas procesiem: brigāžu radiofikācijas, brigāžu specializācijas, automobiļu un to aprīkojuma pilnveides, jaunu staciju dibināšanas.

Radiofikācija. Līdz pat 1960tiem gadiem brigāde, izpildījusi vienu izsaukumu, nākamās norādes par jaunu izsaukumu uzzināja vai nu atgriežoties atpakaļ stacijā, vai veicot zvanu no slimnīcas vai jebkura tuvumā esoša telefona uz staciju. Sākot ar 1960tiem gadiem, brigāžu automobiļos sāk parādīties radiotelefoni un rācijas, kas deva iespēju gan laicīgi kontaktēties ar slimnīcu, uz kuru cietušais/saslimušais tika vests, gan operatīvi pēc viena izsaukuma izpildes doties uz nākamo.

Specializācija. Atsaucoties uz PSRS Veselības aizsardzības ministrijas 1955.gadā sākto plašo pirmsstacionārās ātrās palīdzības brigāžu specializāciju, tika uzsākta vairāku specializēto brigāžu veidošana. Kā pirmā Latvijā - 1961.gadā - pēc Georga Andrejeva iniciatīvas un aktīvas līdzdalības tika izveidota mobilā reanimācijas brigāde ar speciāli uzbūvētu un aprīkotu mikroautobusu, kas bija unikāls visā Padomju Savienībā un, iespējams, pat pasaules līmenī. Jaunais reanimācijas mikroautobuss pilnībā izmainīja transportlīdzekļa lomu mediķu darbā – tas nebija vairs tikai līdzeklis pacientu pārvadāšanai, bet arvien vairāk arī vieta, kurā glābt dzīvības – veikt pat neatliekamas operācijas vai asins pārliešanas, atdzīvināt cilvēkus un sniegt cita veida neatliekamu palīdzību vēl pirms pacienta nogādāšanas slimnīcā. Reanimācijas mašīnas veica darbu Rīgā, Jūrmalā un Liepājā. Sekojot reanimācijas brigādes izveides paraugam, tika radītas arī pediatriskās, tromboemboliskās (kardioloģiskās), toksikoloģiskās, ķirurģiskās un neiroloģiskās brigādes.

 
 
Reanimācijas brigādes mašīna. Rīga, 1962.gads.
Tromboemboliskā brigāde. Rīga, 1963.gads.

 

Autotransports. Ātrās palīdzības autoparkā savulaik izmantoti Pobeda, Škoda, Zis, Volga automobiļi, vēlākos gados arī UAZ. Iesāktā sadarbība ar autoražotāju RAF, konstruējot un būvējot pirmo reanimācijas mikroautobusu, turpinājās un tās rezultātā tika izstrādāti tolaik vieni no Padomju Savienības republikās pieprasītākajiem ātrās palīdzības mikroautobusiem „Latvija”. 1980tos gados Rīgas Ātrās medicīniskās palīdzības stacija saņēma savus pirmos „TAMRO-RAF” dzeltenās krāsas mikroautobusus ar paaugstinātu jumtu.

 
 TAMRO-RAF. 1980tie gadi
Jauns aprīkojums. Automobiļos parādījās narkozes un elpināšanas aparāti, elektrokardiogrāfi, defibrilatori, sniedzot iespēju veikt visdažādākās manipulācijas, lai glābtu cilvēku dzīvības. Pēc Nikolaja Zadvornija projekta tika izstrādātas īpašas medicīniskās koka somas, kuras lietošanā Rīgā saglabājās ilgus gadus. Tika izveidots un patentēts sēdkrēsls. 
  
Kardioloģiskās brigādes darbinieki pirmo reizi demonstrē autovadītāja Jāņa Maculēviča un feldšera Sigurda Briīša izgudroto un izgatavoto sēdkrēslu kardioloģisku pacientu pārnēsāšanai.
 1968.gada koka medikamentu soma.

  

Informācija sagatavota, izmantojot: 
Latvijas Valsts arhīvs, 1022. f., 11.apr., 246.l.
Ozols J., Vīksna A. Rīgas 1.slimnīca. Rīga: Nacionālais medicīnas apgāds., 2001.
Švarca L. Es - "Laņ", izsaucu otro.. Sovetskaja molodjož, 1966., 17.jūlijs.
Vīksna A. Ar dzīvības zvaigzni. Rīga: SIA Nacionālais apgāds., 2004.
Krūmala I., Vīksna A. Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas gadsimts. Rīga: Apgāds Imanta., 2003.